Minerāla caurspīdīgumu raksturo minerālu kristālu spēja laist cauri gaismas starus. Pēc caurspīdīguma tos iedala parasti trīs grupās:
caurspīdīgie minerāli, caur kuru kristāliem var skaidri saskatīt attēlu vai rakstu (ledus, halīts);
puscaurspīdīgie jeb daļēji caurspīdīgie, caur kuriem attēls grūti saskatāms (biotīts, kalcīts);
necaurspīdīgie - pat ļoti plānas kristālu plāksnītes gaismu necaurlaidīgas (grafīts, magnetīts, silvīns).
[60]
Caurspīdīgums ir atkarīgs no minerāla vielas īpašībām un piemaisījumiem. Caurspīdīgs minerāls laiž cauri lielāko daļu uz tā krītošās gaismas. Puscaurspīdīgs minerāls laiž cauri tikai nelielu daļu, un to, ka gaisma minerālam iet cauri, var redzēt tikai plānās minerāla sloksnītēs vai asās šķautnēs. Necaurspīdīgs – tātad tāds, kam caurejošu gaismu ar neapbruņotu aci nevar saskatīt.
Caurspīdīgie minerāli var būt dzidri un duļķaini. Duļķainumu izraisa mikroskopiski ieslēgumi, sīki pūslīši, plaisiņas u.tml. Ja duļķainums ir vienmērīgs un blīvs, tad mēdz teikt, ka minerāls ir pienains, jeb pienaini duļķains.[35]
